____B____

Es taču pat dzirdu kā
Tā,
Sieviete nolaiza savas varenās lūpas
Manā daudzstāvenē
Kaut kur samudžinātajā slēgumu režģī.

Jūs mocītos?
Rupja lama – nost no ceļa!
Sīkie, neglītie, svētie un svētītie!

Ceļš mans!
Pa purnu tiem, grāvjos tos.
Vajag varenāku, lai pa īssavienojumu nonāktu pie viņas!

Citronkokus gāžot, uz metāla caurumotas plāksnes
Vertikālē biezā, gaišzilā dīzeļa izelpa – erghhh.

Pliks kreklā, plestām nāsīm
Prezentēju sevi
Vai tu redzi? Vai tu redzi?
Tā tava celtne, tavs izaicnājuma obelisks.

Lūdz, pielūdz to!
Tā runā debesis ar mani.

Ja atvērsi durvis,
Sārti stari aizmiglos mūsu spraugu,
Piecās līnijās guļus peldēšu,
Slēptu čukstu kustībās, šūpoju gaisu
Zemes pirmssākums manās plaukstās
Es apleju tevi miegainā satraukumā,
Tev jāaicina mani, mani un radījumu kas izmests no tavas laivas.

Uz manas galvas ir kaķītis
Ar ķepiņām apņemis manu prātu.
Tu mana pūkainā!
Stāvos miers un svētīts līdzsvars.