Tas notika sen, sen...

Tas notika sen, sen pirms mūsu ēras
Kā tagad saka: “Akmens laikmetā”
Tad ļaudis nepazina mīlu
Un klinšu alās viņi dzīvoja.

Es arī dzīvoju tad alā vienā
Un kas ir mīla? Nezināju es.
Lai dzīvotu, man jāmedī bij dienā
Bet naktīs, mani sapņi tālu nes

Tas notika reiz kādā jaukā dienā
Kad medībās man bija paveicies
Es ieraudzīju tevi – brīnumjauku
Tai liā’ns zaros viegli šūpojamies

No rīta ķēru dinozauru baigu
Lai pasniegtu tev viņu pustdienās
Bet vakarā aiz astes tevi vilku
Uz klinšu grēdām, kur bij’ mana mājvieta

Un visu nakti priecīgs baigi rēcu
Un skūpstīju es viņas kājas spalvainās
Un visu laiku kaut kur kaut ko bāzu
Jo cilvēkiem ir mīlā pieņemts tā.

Tā nodzīvojām diezgan ilgu laiku
Un baudījām mēs mīlu katru brīd
Pa dienu ķēru dinozaurus baigus
Bet sapņi...Tie lai pagaida uz rīt

Un tomēr bēdīgas bij beigas manai mīlai
Jo aizgāja no manis mīļotā
Kad pārnācu no medībām es vēlu
Tad mani nesagaidīja vair tā.

Tad apsēdos uz akmens sola sava
Un domās klīdu šur un tur
Un nolēmu pie dieviem sevi sūtīt
Jo tu ar šimpazi jau mīlējies kaut kur.

Tad vēlreiz aplūkoju alu....
Pa spraugu sienā saules stari lij
Un paņēmu es savu kaula dunci
Kas darināts no brontozaura bij

Pēc dienām trim jau rīkoja man bēres
Uz bērēm arī skaistulīte bij
Tā apraudāja mani, manu mīlu
Jo tagad švītīgs šimpanze to mīl.

Tad mani iemeta pie tēviem lielā bedrē
Un puķu vietā acīs smiltis birst
Bet kapu kopai virsū krāva
Ik lielus akmeņus, ka ceļot ausis svilst

Tas notika sen, sen pirms mūsu ēras
Kā tagad saka:”Akmens laikmetā”
Tad ļaudis sāka iepazīt tik mīlu
Bet viņu kapus krusti nerotā.