2084-mīlestība [skābais lietus]

uz neskaitāmajām lielās baltās mājas
palodzēm nolaidās kaijas, baloži un
bezdelīgas, lūdza patvērumu no skābā
lietus, kas dedzināja viņu spārnus, knābjus
un nagus.
tas nolija no zaļi pelēkajām
debesīm reizi gadā.
ļaudis aiz logiem
baidījās. baidījās sadegt.
ļaudis logus vaļā nevēra.
tāpat pie neskaitāmām durvīm ložņāja
ņaudoši kaķi, izdegušu spalvu un žēli
lūdza patvērumu.
ļaudis aiz šīm durvīm baidījās.
ļaudis durvis vaļā nevēra.
savos mitekļos, siltos, drošos un laimīgos,
bija sabēdzis viss. ārā skābs un nežēlīgs
lietus. bet mitekļu logiem bija aizvērti
slēģi un durvīm aizliktas priekšā bultas.
tajos nāca vakariņu laiks, tad nakts. aizdegtas
sveces. jauka, dzīvespriecīga mūzika, dejas un
mīlestība bija cilvēku favorītes.
viņi visi bija priecīgi.
līdz nāca jauns un tik pat laimīgs rīts,
savu zilo krāsu atguva debesis. uzspīdēja
saule. sētnieki savu darbu bija pabeiguši.
viss liekais, kritušais un netīrais no ielām
noslaucīts. viss bija tik skaists un saulains.
ļaudis līda ārā.
ļaudis priecājās par skaistu dzīvi.
ļaudis pat likās bija laimīgi.
2006. gada 24. jūlijs.