Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
rekviēms dzeguzei**
Pēcpusdienā mani pamodina modificēta dzeguze,
viltota sarkankoka pulkstenī, polifoniski noķērcot savu dziedamo laiku. Izlienu no sava baldahīna. Mākslīgais zīds neatlaidīgi tinas ap delnām, kā nevēlēdamies mani atdot dienai, kā gribēdams dāvināt mani sapņiem pavisam. Kāja notirpusi, nelīdzeniem soļiem tieku līdz kumodei, kura jau gadiem auklē savu personificēto aromātu. Rīta svaiguma domas trūkst. Dzeguzei šis būs pēdējais koncerts. Pateicos par kalpošanu. Uzmanību piesaista skrapstoņa uz palodzes. Tur dzeguze. Īsta. Patiesa. Naturāla. Mīkstiem pūku spārniem. Vai tomēr mirāža...? Aiz loga pļava. Tās vidū, lietū nīksti tu. Nīksti. Vienmēr esi mīlējis debesu asaras. Arī tās škiet esam mirāža. Tas viss apvienojas, laižot pasaulē īpašu Šopēcpusdienas Vīziju. Es to pieņemu un samierinos ar Tavu mūždien izslēgto zvanu. Man zvana dzeguze. Pasmaidu. Un žigli patveros zīdā, lai šo smaidu nemana manas porcelāna māsa, lokainajiem matiem stīvi veidojot identiskas frizūras, kuras savijušās vienā simfonijā uz skumjās kumodes. Nē, tomēr - ardievu, dzeguze!! Vēlreiz.
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|