klips

Savus iedomu spārnus
krāšņus un cēlus
turu aiz izliektā kakla
kā mākoņu gubu.
Gribu tos izvērst
gaisa skejai,
nejūtu spalvās vēja deju.
Mani spārni tik tizli,
kā pingvīnam .

Lecu no ledus kraujas
no dusmām un kauna
dzelmē tumšzilā.
peldu, peldu
zivtiņa, zivtiņa esmu.

Tīkls! Pret seju.
slāpstu un smoku,
uzspurdzu gaisā
kā ķīvīte, zīdaste,
trallinu, krītu
kā akmens pret zemi
man nav pat actiņu
ko bolīt.

Zābaka purngals pasper,
roka paceļ
lidoju stiklā.
Stiklā ielūztu, kā ledū
slīkstu, slīkstu,
es atgriežos pie spurām
un spārniem.
laimīgi.