Skurstens

Diena, kad viss paliks īsts,
Ausīs drīz.
Diena, kur sapņi tā stīdz,
Nepalīdz.
Kam gan lai uztic to vārdu,
Kas manī tik rūgts?
Ko gan lai maina pret skārdu,
Ja tā vienmēr būts?
Tas, kas skatās uz mani
Un rāda ar pirkstu, lai beidz.
Kad prāts paver smaidu uz sirdi
Un neizbeidz.
Es varu tik gaidīt un cerēt,
Ka laiks man to ļaus.
Bet kārtējo reizi var derēt,
Ka tas būs par daudz.
Prieks ir par dārgu, lai ņemtu.
Man vajag to vēl.
Lai kur un kas par to lemtu,
Priekš manis tiem žēl.
Bet Dievs nedos visiem un visu.
Tam nav vairs, ko dot.
Kad sapratīs tie, kuriem pazudis viss,
Ka nejau visu viņš prot.
Kad man nāks miegs no tā saldā,
Ko dzīve man sniedz..
Vienalga, kāda kārtība valda,
Tā visu man liedz.