Jautājums?

Pamosties dzeltenās rudens lapās
Nezināt kā un kur šeit nokļuvis
Aizmirst visas laicīgās nedienas
Noskalot seju rīta tvaiku metošā upē

Paslēpt uz plaukstas dusošo naktstauriņu
Koka stumbrā, lai kāds nesamīda

Dienā ir tik daudz skaistu zvaigžņu
Tikai mēs tās neredzam...
Acis pieradušas pie tuvā saskatīšanas

Bet kad vienam nesaprast kāda dzinuļa
Ietekmē šeit nokļuvis
Un kāpēc pasaulē tik daudz slāpes, sāpes
Pēc mīlestības

Vai tad apskaidrojas sirds un sāk just?
Rīta rasas skaidrumu zālē
Skudru darbīgo knosīšanos
Zemes maigumu un smaidu uz cilvēka lūpām?