Tramvaja revolūcija

tramvaja pelēkie pieskārieni pievilina viltus princeses
dzert sadragātās upenes no pelnu trauku siliem

sliedes atbalsojas balti aizsegtajos ēku logos,
kur pensionāru ēnas satiekas, iegriežas netīros ovālos
un aizpeld līdz ar diskotēku spīdīgo dvaku

konduktors pa kluso uz biļetēm zīmē savus bērnus,
kurus nav nācies redzēt jau miljoniem pieturu,
egoisti šo ikdienas mulsumu izmanto savā labā –
kāpj uz tramvaja gludajiem pleciem,
salauž tievos ragus
un tad elektrību kā karstu vakara pienu
dzer

pieturās atsietām acīm sastingst ik rīta pūlis,
aizvainotā metāla dūja,
tveicē mirdzēdama piesmej visu pirmdienas tīklu,
balsis pazūd no rūtainajām mikrofonu mutēm,
konduktoram viss vienalga, putna stūrmanis nepārtraukti
skatās spogulī, mēģinādams saskatīt, vai kāds neskrien
nopakaļ,
sliedes atplēš savas nobružātās plaukstas,
lietus maigām adatām noskalo idiotus no augšas,
ceļš un vispār visi plāni mainās –
mēs brauksim garām visiem rozā veikaliem,
cigarešu melnajiem mākoņiem un mēteļos ietērptām
statujām.
piestāsim vien,
lai negaiss nomazgā vecās reklāmas,
lai visi koši-dzeltenie nomet ādas jakas
un mēs paceļamies gaisā.