Aivo...

Manas jūtas kā pārklātas ar putekļu segu
Paslēpušās,nevēlēdamās sev pielaist kādu.
Tās pacietīgi kādu būtni gaida,
Kas būs tik savāda un drosmīga,
Lai ar vieglu elpas dvašu izkliedētu,
Rūpīgi krāto, ar laiku klāto putekļu segu...
Un neredzētu tikai tās virspusību,
Bet ielūkotos dziļāk un saprastu tās būtību.
Lūk tāda es esmu nomodā, jo miegā
Tevi ieraugot,sajūtot,tās atkailinās
Liekas,gatavas uz visu,
Lai sasniegtu tavu acu skatienu,
Pat nodejos striptīzu...