sprīdītis starp divām dzīvēm un trešo - mani

„nebaidies no tumsas, mazā!”
auksta roka čukst uz kakla

jūtu, atkal mani kāds
aiz bizēm vazā
vazājos es līdz
tai drazā

„ak, mazā!”

_ _ _

ticēju pērkona stūmēja mieram
puķu liegajam skaistuma dievam

lūdzu, pastāstiet man patiesību par tām žurkām,
kas grauž manu grozu
pilnu ar personīgās patiesības burkām
nolietu no ozoliem šonakt

ticēju kamielim, tuksneša zvēram
mīlas gājputnu sūrajam mēram

lūdzu neliedzies, tik pieliecies
lai redzu redzokļus uguņos kaistam
cik gan jābūt brīnumam skaistam, lai aizslēptos tajos!

ak, es tikai ganos!