Nāves alkas...

Un atkal pavīd doma,
Doma par nāvi man,
Vai dzīvei ir jēga?
Vai tāds vienkārši stils?
Man laikam nesaprast,
Nesaprast dzīvību...

Jau pulkstenis nosit,
Nosit kārtējo stundu.
Nosit!
Nosit vēl vienu!
Katrs tavs tikšķis kā ziņa,
Par to, ka miris ir brīdis.

Bet es smejos...
Smejos par viņu,
Par tikšķi,
Par nāvi...

Nāk galvā domas par durkli,
Par cilpu kaklā,
Par lodi pierē.
Nē...
Pašlepnums neļaus to darīt,
Tam gribās varoņa nāvi,
Fanfaru skaņas un zalvi pie kapa.
Klusa nāve?!?
Tā vairs mums neder.
Mēs baidāmies nomirt,
Nomirt klusi... .