es no māliem, sārtiem māliem baltu mīlu veidošu. mūžīgu un lielu. to saulei priekšā piekāršu

es kā lapa izklājos un tev priekšā nostājos
tavās acis atmirdzot, uz tavas delnas uzrakstot
telefona numuru un savu matu krāsu

[ak, esi tik mīļš un maigs]

kāpnes ved mūs gaisa dārzos neskartos un nenobārtos
kāpēc tavas rokas trīcot, manas bailes tavās slīgstot tvīkst?
izbeidz savas tievās runas un ienirsti tai ūdens spainī

[ak, lai tavi vārdi ir tik balti]

un vakaros mēs kā bērni šķirstam lapas birstot sapņos
nosakot kur mūsu takas vītos, ja saule ap mēnesi gultā tītos
tā laiks tiktu atbrīvots un rūktu lēni pa mūsu prātam

[ak, cik tavas acis spulgi mirdz]

mēs tā abi klusējot un kopā sevi sasienot ejam tālu
šūpodamies bērzos vēju aplauztos un guļot salmos dievu noskaustos
tad lēni sevi kapakmenis kals. vārdi: „biju dzīvē, esmu atpakaļ”