Melnie Engeli

Cik gadi jau ir gājuši man garām?
It kā mēs piefiksējam visu, ko mēs darām,
negribam mirt, gribam būt pamanīti,
bet man nākas dzīvot atdalīti.
Mana personība un mana iekšējā dīvainība
kā melns pret baltu, redzu sapņos zirgu staltu,
kurā sēž jātnieks tumšās bruņās,
bet es dūņās. Rāda tas man ceļu,
saka, lai pa to eju, bet es tikai asinis leju
no viena trauka otrā, mana valoda dotā
nesaprot viņa, un tāpēc sanāk,
ka panākt nevaru, bet saderu
ar nāvi un izdzeru asinis no viena trauka,
un tika saukta palīdzība. Pakļautība
šim sapnim, ass ir gals kaplim, lāpstai un izkaptij,
ko gan tur saskatīji. Uzdodu sev mīklu - sapinos,
jo neredzēju izmesto tīklu, esmu noķerts,
saķerts un saslēgts važās,
pagātnē pa manu atmiņu mani vadās.