Dzejolis par plukatpatriotismu

Es skatos televīzijā
Kādi ,,varoņi" piepeši mums.
Tie visus ir brīvus darījuši.
Gan tevi, gan mani, ikvienu no jums.

Tie esot lūguši debesu spēkus,
Lai piedoti taptu sentēvu grēki.
Un esot mums likuši aizsprostus celt
Un tanku ķēdēm pretī akmeņus velt.
Lai naidnieki niknie - kaut ar atomu bumbu
Neliktu saplīst zemnieku arkliem un ratu rumbām.

Kas nošauts vai kritis, pats vainīgs esot,
Jo viņi tak - visu tautas smagumu nesot:
Esot bijuši gandrīz vai bez prāta
Un vajagot dieviem jau noziedot kādu,
Kas nevaid tik gudrs un nava tik svarīgs,
Jo vadonis katrs ir mirdzošs un garīgs.
Un nevajag čīkstēt un nevajag gausties,
Ka viņi sev naudu vai mantību rausa.
Jo apraudot mirušos, godājot senčus,
Tie baznīcās dodas pēc indulgencēm.
Tik raugaties viņu cēlajos vaigos,
Kā asras slauka un elso tik maigi.
Par visu, kas noticis
Par visu kas būs,
Kad Latvija tukša no ļautiņiem kļūs.
Tie aicina visus uz dzimtajām mājām,
Gan līšus, gan rāpus, gan arī kājām.
Jo citādi nāksies tiem importēt
Un Allahu Latvijā deklarēt
Ar pamata mājokli-dzīves vietu.
Ar vadoņa parakstu stingru un cietu.

Jā,tāda reiz ir brīvības maksa
Ka elpot še vari bez skābekļa takses...