Tā ēna vien

Nakts tumsa taču Zemes ēna vien!
Tik ierasti to izdzenā ik rīts.
Kā pienākumu izpilda to
debess jumā uzlecošais spīdeklis.
Tas gadu simtiem dāvā dzīvību
un savu mīlestību netirgo,
bet spīgo, sevī klusi priecādamies,
ka saredzam tā labestību mūžīgo.
Kā mācot – netiekties pēc godināšanas,
bet palīdzēt un kalpot vienkārši.
Cik daudz gan pārspīlējam, noliedzam,
caur dzīvi lokoties kā rāpuļi...
Ne rāpot, degt par prieku sev un cilvēcei,
ar uguni no sevis alkatību dzīt.
Kas traucē atrast ceļu dzīves pusnaktī?
Tā ēna vien, tā pazudīs, nāks rīts!