MANA SIRDS

autors: Liga1960 [dzejoļi]

Kā uzplaukst pumpurs ziedam,
Tā uzplaukst mana sirds.
Un neslēpju vairs acis,
Kad mīlestība tajās mirdz.
Tā ir kā kalnu upe,
Kas strauja un ātri plūst,
Un ienirstu es tajā
Vēso,dzestro elpu just.
Tik baltas ūdensrozes-
Tās viņas spārnos zied.
Es pinu rožu kroni,
Un dvēsl`e mana dzied.
Ar balto rožu rotu
Es lūdzu upei,lai nes
Tev nelielu saules staru,
Ko iepinu tajā es.
Kad iespīd tas Tavā logā,
Ļauj viņam iekšā nākt.
Ar šo silto saules smaidu
Esmu Tev šobrīd es klāt.

<< uz saturu

nejaušs dzejolis

nākamais dzejolis >>

Viedokļi par dzejoli
lapsu_aacis	2018-12-09 18:38
pirjmas trejas rindiinas lasiiju unj nodomaaju - vo, shaa ieriFmees. tas nenotika. parj kalnu pupi viss patika tiktaal, kad saakas njurkaashana. man, kalnu upes redzeejusham, ziimeejas lauztu kaulu, asinju unj paŠČiidushu smadzenju ainas. neko nevaru padariit. peec ljaunaa murga kalnu upee, nez no kurienes uzradushaas uudenCrozes izlasiijas ok, tikai nekaadi nesaseejas kopaa arj auKstaak piemineeto uudeni. nu a taalaak saakaas no taas upes knapi izkjekseetaa morfija murgi slimniicaa.. taada vot luuk dzeja.

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!