Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

konkursam

Kad ierunājas

Mākoņu lāses,

Sirds ieklausās,

Ko vēstīs tās debesu māsas.

Ar katru viņu vārdu teikto

Sirds sadzird

Dzīvē nepaveikto,

Sirds sadzird

Dzīvē nepateikto,

Tā saklausa

Kā aizrit laiks,

Sev līdzi neko neņemot,

Ar visu kopā, ko teic māsas,

Un pašas māsas,

Te pat, šai mirklī atstājot.

Un skumjām sirdi

Pielejot.

Bet tā vēl gribas

Saules staros ar citu sirdi

Uzdejot.
Viedokļi par dzejoli
 lapsu_aacis  2018-11-07 16:38 
sirC irj, a rudenC kurj? :P
 straume22  2018-11-07 16:38 
Labākais darbiņš.
Vērtējums:10
 Susurlacic  2018-11-07 16:40 
cmukii..bet es ar grippu sinaat-- čurā vietā irrr rūūdenz??
 Closing_Time  2018-11-07 19:42 
Paldies.Nu mēdz būt, ka sirdī pavasaris, bet mēdz būt, ka rudens tai sirdī.:)
 lapsu_aacis  2018-11-07 21:25 
straumaacij, veerteeshanu, kaa parasti -aceviŠŠi sludinaasim naakampirdien.
 Sinilga  2018-11-08 07:39 
brīnišķīgs
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?



on-line.lv
Lietojam sīkfailus, lai personalizētu saturu un reklāmas. Sapratu