Norausim maskas

Mēs meklējam sevi un nespējam atrast,
bet klupuši nesteidzam piecelties.
Trūkst vienkāršas atbildes –
kāda gan jēga,
ja kārojam to, pēc kā neaizsniegties.

Tā vēlamies aizbēgt mēs neveiksmju brīžos,
bet liktenis nepieļauj atgriezties,
un kļūdījušies,
mēs aizklājam sejas,
lai patiesībai tur paslēpties.

Un iegrimstam savos iedomu tēlos,
bet kā gan var skaistumu nepamanīt?
Drīz atkūst mums sirdis,
tā sagribas mīlēt,
tā vēlamies dzīvi spēt izmainīt.

Bet aizsegtas acis jau nestaro gaismu,
kaut pagaidām ēnas tur neslēpjas.
Nu norausim maskas,
lai skatīt var sejas,
lai patiesība reiz atklājas!