Kamēr

autors: bariss [dzejoļi]

Kamēr tu guli,
klīst tava ēna
tukšajās ielās
vientuļa, skumja,
kusdama lēnām
kā degoša svece,
šķīstot kā cukurgrauds
liepziedu tējā.

Kamēr tu guli,
svētība atnāk -
dvēsele, ļaujoties
Augstākā gribai,
aizlido miegā,
pa zvaigžņu ceļu,
cerēdama
Visumu apjaust.

<< uz saturu

nejaušs dzejolis

nākamais dzejolis >>

Viedokļi par dzejoli
riebekle	2018-01-09 22:36
Skaisti :) Paldies.
Gaidai	2018-01-10 09:55
kaut kas ietrīsējās... vai mana ēna, dvēselīte.. Paldies!!!:)
Susurlacic	2018-01-10 12:35
viss notiek.. kamēr Mēs guļam :)
solimarja	2018-01-13 07:18
Te nāk prātā senais teiciens, ka tas, kurš guļ, negrēko!!! :-)
mufins	2018-01-14 14:12
Filozofiski un skaisti!

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!