Tepat Latvijā

Smalks lietus no mākoņiem sijā, ir apmācies debesu vaigs.
Ak saule, vasara, mīla, cik skumji rit mūžības laiks.

Lūk, kaut kur nokrita zvaigzne,
Tā kādreiz kritīšu es.
Nāks ļaudis tur iestādīt liepas
No visas Zemgales.

Pūš vēji un bangojas jūra, uz krastu tā dzintarus nes,
Gulst priedes jūrmalas kāpās kā raudošas atraitnes.

Lūk, atkal nokrita zvaigzne,
Tā kādreiz kritīšu es.
Nāks ļaudis tur iestādīt liepas
No visas Kurzemes.

Pār kalnu trauc pelēki vāli un mēnesi neredz vairs skats.
Starp diženām eglēm kā rūķis uz celma sēžu viens pats.

Lūk, atkal nokrita zvaigzne,
Tā kādreiz kritīšu es.
Nāks ļaudis tur iestādīt liepas
No visas Vidzemes.

Skumst mitrajos purvos vēls rudens, tos pēdējās lapas sedz,
Klīst tumsā mirušo gari, kā maldu gunis tos redz.

Lūk, nokrita beidzamā zvaigzne,
Kā kādreiz kritīšu es.
Nāks ļaudis tur iestādīt liepas
No visas Latgales.