Es daļiņa no visa

Kad acis aizveru - ir klusums,
Gan laiks, gan telpa lēnām zūd.
Tad aizlidoju bezgalībā,
Kur citas dimensijas jūt.

Un manī pārliecība piedzimst -
Es daļiņa no kosmosa,
Kas peldas baltā zvaigžņu pienā
Un cenšas neizkāpt no tā.

Tur mani pārņem savā varā
Jau ārpus zemes sajūtas.
No visa spēju atbrīvoties,
Kas nomācis ir ikdienā.

Šķiet, šajā spokainajā mierā,
Ir pajumte un glābiņš īsts.
Es noticu - viss pārvērtīsies,
Un acis atveru jau cits.