vien

autors: adias [dzejoļi]

Vien kādu prieka dzirksti,
Ne jaunu grumbu sejā!
Vien kādu košu dzīves mirkli,
Ne slīgt ikdienas pelēcībā -
Es izlūdzos liktenim,
Kad grimstu bezspēcībā.

Vien kādu siltu, drošu vārdu
Kā sniegpulkstenīti - tik trauslu, vāru,
Kas uzplaukst agrā pavasarī
Neticībai un bailēm pāri!

Es beidzot lūdzu, ne projām bēgu,
Slēpjoties mēmās pažobelēs.
Es laikam atkal dzīvot vēlos,
Un sildīties mīlestības kvēlē...

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
laukroze	2016-03-02 10:03
jauki, lai izdodas! :)
Susurlacic	2016-03-04 14:58
Pareizi, nevajag mukt :) tikai uz priekšu
straume22	2016-03-05 10:08
Sniegpulkstenītis - tik trausls izskatās, patiesībā tas izsitīsies cauri sniega kārtai, kad nāks viņa laiks. Mazliet neveikls dzejojums, "Vien kādu siltu, drošu vārdu Kā sniegpulkstenīti - tik trauslu, vāru" Ja drošu vārdu, tad drošu. Drošs, trausls un vārs tas nevar būt vienlaicīgi. "Es laikam atkal dzīvot vēlos, Un sildīties mīlestības kvēlē..." Kvēlē sadeg. Sildīties varētu no "prieka dzirkstis"...Čuh! Un it kā siltāk(filozofē)...
klusaisMiileetaajs	2016-03-06 15:37
Pareizi dari, jo bēniņos un citās pažobelēs var atrast tikai bomžu un citādu bezpajumtnieku mīlas kvēli. Bet viņi atkal, cik esmu dzirdējis, uz seksošanos ne visai. Tiem vairāk interesējot dzeršana un pīpēšana.

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!