Vasara

Man sāp šī vasara un veltās ilgas.
Pieradums vienai būt noguris,
Kā izkaltis zāliens, kā smilgas
Vīstu, liecos un dzeltēju,
Nelīdz nedz lietus, nedz asaras.
Durvju vecās eņģes pa retam nočīkst,
Ienāk tik vējš un caurskrien māju,
Pieklauvē kaimiņiene pēc sērkociņiem un sāls.
Kā aizlijis siena vāls
Es saploku savu domu spiesta;
Prāts gan mierina un stāsta,
Ka šī ir tikai tavas dzīves siesta.
...kaltušas lapas atraisās un krīt
Pagalma ozolam pie kājām
Un čaukst kā rudenī,
Bet kalendārā vēl vasara gan šodien
gan rīt un aizaiazaizparīt...
Man salst kā nekad vietā, ko saucu par mājām.