Miesnieka sapnis par vizbulītēm

No rīta stalts miesnieks, kā Herakls mazliet,
no modinātāja zvana, pamodies šķiet vēl ieaijāts,
pirms sauli pie lodziņa mana.

Viņš, cirvīti azotē ielicis,
garos zābakus apvilcis droši,
uz meža pusi reiz aizgāja, kur dzeguze apklususi.

Viņš smaidīja, kā vien smaidīt prot, skat,
pavasaris jau klāt, ir saklāta gulta, un piedodiet,
par vizbulītēm laiks parunāties.

Viņš romantiķis un sapņotājs, no miesnieku cilts,jādomā,
un tomēr,tam tuvāki ziedi ir,
un meitenes, tās, ar tirgus somām.

Tās tirgo kartupeļus un desas, pienu, kefīru, zivis,
ik dienu viņš redz tās atnākam,
ik dienu viņš tās pavada skatā.

Bet - pavasaris ir pavasaris, uzzied puķītes pirmās,
tās vizbulītes, kā brīnuma zieds,
tās vienmēr pie rokas, kaut sirmas.

Un miesnieks, kā miesnieks, mājup iet, ir dienai pienācis vidus,
uz gaļas skārni gausi aizčāpo tas,
pelnot naudiņu, zvetēdams cirvi.