paklāja lobotomija. nē, ne paklāja. snieg

tikšķ pulkstenis
uz elkoņa sarkans
bāls lietusmētelis
histēriski smejas

reveranss asajam bārdas nazim
uz sienām no mākoņiem
sakrituši zirgu zobi

levitē mazs kaķēns
un cements sacietē


Pēdējās lampas gaismu elpojiet
Nepieskaroties ar lūpām savai patiesībai
Ja vēl palikt neredzami gribiet, melojiet
Ar pilnu muti dzeriet siksnu,
Kura nezināšanu ar pusnomodu per
Bet manas lūpas manu patiesību dzer
Uz paklāja izplūst pārdabiskas atmiņas zīme
Daudzkrāsaini anonīma.


kaklarota zaigo
rubīna ārprāta apsēsta
ar sarkanu pārņemtību
izgrauzties cauri pelējumam
uz nodzeltējušā smadzeņu roktura
aiz paralizēto acu
saplaisājušajām brillēm


Atgriezta ar atklāsmes skalpeli
Cēloņsakarību mutuļu vēna
Izšļāc dienasgaismu lampas sejā
Barība pagātnes spokiem ķērcot aizlido
Skrien basām pēdām sandeles
Un izlec pa logu.
(bet cements aizlavās ap stūri
un bērns pūkaini ņaud)
Izlaidiet no brīvības cietuma būri
Izlaidiet lai skrien
Savā agonijā kā sandeles pie loga
Būris uz cementa klaudz
Ar saskrāpētu klepu
Dejo hari-kiri stepu.


mīlestības lobotomija
ar siksnu
_____________________
ir nopietnībā varens spēks
tas vāju darīt spēj ikvienu
kurš sevi apmūrē ar nopietnības sienu
_____________________
bērns nozog pulksteni
un aizbēg paklāja dzelmē

man pazuda tavs ceturtais pieskāriens
atāķējās restes zobenzobu baložu būrim
arī lietusmētelis aizbēga ap stūri

rubīna paklāji

snieg