Vēja spārni debesīs!

Tas laiks,kas skrien vēja spārniem.
Kas visu maina un otrādāk vērš.
Tas viss ir kā zvaigzne debesīs,kurai agri vai vēlu,bet tomēr ir jānokrīt.
Viss mainās un svešāks paliek aizvien vairāk tas,kas ir bijis pazīstams.
Agrā senatnē,bet ne vairs tagadnē.
Kliedziens tik spēcīgs vienā mirkli vien.
Jo nākamajā tam pietrukst elpas un mierīgāks tas kļūst.
Tu nebaidies,kad aizbēgšu prom neatskatoties.
Neuzstraucies,ka acis tik skumju dvēseles sajūtu pauž.
Tas viss ir saprotami,kad palicis esi tik Tu viens,kam vairs nav ne viena,kas saprastu.
Kādam Tu teici ardievas,bet iespējams tā vietā Tu teiksi,labdien.
Visam ir savs laiks un tas,kas notiek šobrīd ir tā vērts,lai pēc laika Tu skatītos nākotnē par to,ko piedzivosi,kad pārcietīsi to,kas Tev tiek sūtīts šobrīd.
Tu spēj un Tu apzinies pilnīgi visu.
Tu tici un meklē to,kas ir apslēpts.
Centies dzīvot pēc iespējas labāk.
Nepazaudējot sevi un nenodarot citiem un jovairāk sev pāri.
Kad saule beidz rietēt,uzrodas nakts un pēc laika jau atkal rīts.
Tomēr kkas mēdz arī atkārtoties,tas pie kā jau esi pieradis.
Tas nepazudīs,lai arī kur Tu atrastos...debesīs vai virs zemes,bet tas mūžīgi būs Tev līdzās,tas nepametīs,tas vnk atradīsies tavā tuvumā,lai nejustos viens..staigājot pa mākoņiem.
Tas ir viss,kas Tev zināms šobrīd,kur mūžīgā gaisma spīd.
Tur ir labi būt,tas ir zināms.
Tas ir tepat..un tālu nav vairs jāmeklē.
Jo mēs esam tepat un nekur citur nav jāatrodas kā šeit.
Mēs uzvarējam un tur arī paliksim.
Viss kas tika piedzīvots līdz šim uzdzina bailes un vilšanos,bet tas nenozīmēja,ka tas nav nekas.
Stāsts ir izstāstīts un beidzot arī pabeigts.