postapokalipse

Bāls mēness sakritušu seju klejo gaismas-tumsas laukos.


Zem kājām sārta auksti atdzisusi smilts.


Mēs ceļinieki vientuļi,
sveši
Šais neceļos, krustceļos pie dzēsta ugunuskura nīkstam,
Tas sliets no kauliem,
Aizlaikos balojušiem saulē.

Asi pret debesi slejas tie un smejas, un smejas.

Šī nakts ir tik melna un sarkana smilts
Kā neprāts, kā vāts.

Mēs smiltājā guļam, es kustēties bīstos,
Lai ar švīku lieku, kustību līku
mūsu ķermeņu zīmējumus ne[iz]nīcinu.