SĀRTĀ ROZE

Es pie durvīm rozi sārtu atradu,
Paņēmu, jo kā lai ziedu atstāju?
Novītīs, ja kāds to līdzi nepaņems,
Uzdāvināšu šo puķi pati sev.

Balta lapa istabā uz galda dus,
Gaida mani sākam rakstīt dzejoļus,
Pirksts ar ērkšķiem sadurts asiņo mazliet,
Vēlāk apskatīšu, tagad domas skrien.

Manu skatu saista sārtās ziedlapas,
Mīlot tiekot tādas mīļai dāvātas,
Man zieds kā no debesīm ir nokritis.
Labi, pieņemšu, ka tas bij` eņģelis.

Es par sārto rozi dzeju rakstīšu,
Ne jau netīšām to ceļā atradu,
Draugs man arī dažreiz tādus ziedus sniedz,
Gaidījis varbūt un mājās atgriezies.