LIFTS

Tas ir liktenis, ka tevi satiku,
Es pēc cigaretēm tikai izgāju,
Bet, kad mājup traucot liftā iekāpu,
Pamanīju to, ka tajā stāvi tu .

Es jau biju dažreiz tevi redzējis,
Skatu uzmetot tavs augums paticis,
Bet nekad mums runāt nebij` sanācis,
Tikai smaidu, garām ejot, veltījis.

Pusnakts stunda, kad mēdz lifti apstāties.
Arī mūsējais ir pēkšņi izslēdzies.
Tu sāc nervozēt, bet manī iekšējs miers:
"Tevi gaida kāds?" -" Nē." " Mani ar` neviens.

Tevi redzējis, bet vārdu nezinu."
"Mūsu mājā tiešām daudz ir kaimiņu.
Tu par mani vienu stāvu augstāk brauc,
Mums nu vienā liftā rītu gaidīt ļauts."

Mūsu abu romāns liftā iesākās,
Stāstījām mēs anekdotes, smieklīgas,
Nu un kas, ka tumšs, no kā te jābaidās?
"Auksti kļuva? Tuvāk nāc, pie sirsniņas."

Ne jau lifts, mūs liktens kopā savedis.
Zinu, pienāks rīts, bet jūtas nezudīs.
Vakarā šai vietā atkal tiksimies,
Tik ne liftā, iesim zvaigznēs skatīties.