Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

Vasarnīcās tukšās

It viss, ko rakstu
Jau pateikts reiz.
Un nav vairs mana sirds
„kā putna bērns, Kas savā ligzdā līksmi triec”.

(Ciešanu ziedos asara lās,
Viņa vairs nenāk,
Mana laime, mans lāsts.)

neīsta asara lejup pa tīteni ris
mana laime, mans liktenis.

(Vējš nobirušās lapas nēsā,
Zem pēdām trauksmi skan to vāls.)

Es klusi šajā aukstā rītā eju
No visas pasaules un ļaudīm šķirts.

Mirst lapu zelts,
Ko vējš virs galvas nēsā.
Neīstas asaras, neīsts ir rīts.

Būs nakts tik liela un es –
Viens pats.
Viedokļi par dzejoli
 eugen  2010-10-06 09:16 
..
 Bils  2010-10-06 10:10 
neīsta pasaule
saule
cita
īsta tik asara krita...
 laukroze  2010-10-06 10:20 
noej vienu dzejoli zemāk, redzēsi, ka tās sirdis tomēr kopā ira..;)
 Naktsvijole_es  2010-10-06 10:20 
~~~~~~~~~~neīsta asara~~~~~~~
 Bils  2010-10-06 10:29 
:)īsta asra:(
 Bursa  2010-10-06 11:10 
Paldies par jaunu dzejoli.
 malva  2010-10-06 11:26 
*
 Bils  2010-10-06 13:42 
piekrītu malvai.
 Plaanpraatinjsh  2010-10-06 15:18 
Piekrītu Bila piekritumam.:))
 Plaanpraatinjsh  2010-10-06 15:50 
Un vispār,vai tad esi sākusi apstaigāt tukšās vasarnīcas?
 assortina  2010-10-06 21:12 
Tas ir tikai rudens...! Dabā tā iekārtots! Man patika!
 sssusurs  2010-10-07 09:32 
:)
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?