Par krūzēm.II

Viņš aizgāja.
Viņa palika viena.
Reizēm neizturami vilkās dienas.
Nobira zelts,
kas visu darīja spožu un priecīgu.
Vien mazliet
no tā laika zelta atviz kā senāk
uz kafijas tasītes malas,
kad atmiņu dzenis
atkal aplamā kokā ir kalis,
un viņa skatās tasītes osas
šķībajā smaidā.