Manas kaltušās cerību rozes

trīs kaltušas rozes uz galda vāzē man stāv
bieza ikdienas putekļu kārta to ziedlapas klāj
par pagātni cerīgo jau dziedāt nav vērts
mīļotais aizejot piemirsa banālo pateikt - atā

par to, kas reiz bija cenšas pastāstīt vējš
par to kā reiz būtu vēl ceriņkrūms lēš
vecais patafons aizrijies dvēselē skumjas sēj
noraušot asaru piedurknē dziedu – par vēl

lietus apskaujot logu raudot piebalso man
skumsim mēs kopā – tā dziesma bēdīgāk skan
man ir apnicis gaidīt princi baltā zirgā, kurš nāks
apnicis cerēt, ka viss reiz mainīties sāks

nāc jel, apskauj neprasot rītdienas saules
apskauj, aizmirstot vakardienas raizes
es tev pieglaužot vaigu dziesmu dziedāšu savu
par vēju un jūru, par priedes asaru sūru