Neīstuma spožās krelles

Tik nežēlīgi patiesas un īstas
ir jūtas, ko sevī es rodu
tik patiesas,
jā, tā mana dzīve

kā kurpes, izļodzītas, šķības
kā traipiem apķēpātie vecie džinsi
bet vēl tik mīļi
vai jāmet laukā?

ja vajag
malku svaiga gaisa
kas meliem
un ar viltu nesaindēts…

bet zinu
– ir dzīve reizēm skarba
un neīstuma spožās krelles
sāk griezties kaklā
kā pašnāvniekam,
kas atdevis
ir dzīvi savu citiem
kā kausu, lai izdzer to sausu
sev atstājot mieles uz beigām...