Kad skumstošā sauc

valrieksta čaulā salieku iedzīvi savu
dzimtenes karogu paceļu mastā
sili un āres, ielejas zaļās
dvēseli skumstošo ceļā kad sauc

pilsētas steiga, skaņas un smakas
rutīnas solī cenšas līdzi man tikt
pārāk kusli pilsēta centieni tavi
vēja spārniem kad dvēsele trauc

kājas kad piekusīs tālajos ceļos
no sūnām un skujām saklāšu gultu
putni nodziedās šūpļa tad dziesmu
miegā kad laidīsies brīvībai dzimušais gars

avota ūdens veldzēs man slāpes
lielceļu putekļos vērtīšu sāpes
baltā liedagā, vientuļās jūras krastā
tikai šeit dvēselei miers tiks rasts