Dvēseļu deja...

Prātā divas domas
Mijas viena ar otru:
Pateikt un vainot, vēlāk nicināt.
Aizmirst un piedot, nekad neredzēt.

Spilgtas gaismas sliktos laika apstākļos,
Saules siltie stari baltos palagos...

Divas kaislīgas dvēseles
Mīlestības zālājā
Izmisuma pilnas mijas viena ar otru.

Aizmirst un piedot, nekad necerēt
Uz laimes mākoņiem,
Saldiem jūtu lietiem.

Lai aiziet lieti, aizpeld mākoņi!
Sirdī sen mētājas pamesta
Irdena ziedu kaudze.
Lai ir!

Tevis tik un tā vairs nav,
Ir palikuši tikai tavi sapņi...

Varam griezt laiku atpakaļ,
Varam vērst visu par labu.
Vai varam?

Savākt ziedu pušķi klēpī,
Notraipīt baltos palagus
Ar nevainības asinīm...
Atrast no jauna un izstaigāt
Visas pļavas un takas lietainā naktī,
Izmisuma pilniem doties, kur acis rāda,
Pamest ķermeņus un virmot
Dvēseļu dejā,
Kā sniegpārsliņas,
Nomaldījušās vējā...

Vai varam?
Nē! Eņģeļi šķīruši mūs.
Vai tiešām mēs cerējām, ka divām tik vienādām dvēselēm ļaus kopā
brīvi lidināties mūžīgi...?