Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

Kad ārā līst...

Katru reizi, kad es iemīlos
Es triecos pret zemi!
Kā akmens...
Manas jūtas aplauzti spārni.
Sajucis prātā, neredzu tumsas.
Tādēļ krītu, un krītu...
Gluži, kā lietus piles,
Uz asfalta mitrās mizas,
Izšķīstu...
Esmu caurspīdīgs...
Cilvēki neredz, ka stāv uz manis!
Un atstāj savas pēdas.
Izsmērē pret lapu,
Nekam nevajadzīgu un pamestu
Manas dzīves fragmentu,
Neatstājot pat pigmentu...
Katru reizi, kad ārā līst,
Es iemīlos...
Viedokļi par dzejoli
 Bils  2009-02-26 09:26 
a ja snieg?
 Amarille  2009-02-26 09:47 
Katru reizi, kad iemiilos ,kaadam citam es rasa...un sauleektam riitaa uz debesiim
prasos...
 netaakaavisi  2009-02-26 10:07 
Nu kad domā iemīlēties,
tad pakāpies mazliet augstāk par zemi,
tad nebūs tik smags
tas trieciens..
 ne_jau_taa  2009-02-26 11:26 
Lai nevajadzētu ik reizi triekties pret zemi, iemīlēšanos jānomaina uz mīlestību:)
 Plaanpraatinjsh  2009-02-26 14:45 
Uz paģirām kārtīgi apvēmies un tad likās, ka tur paliek Tava dzīves daļa.
 Vejslota  2009-02-26 19:10 
Tas pēdas- sieviešu augstpapēdeņu? :)
 Vejslota  2009-02-26 19:14 
Šodien visu dienu sāpīgs lietus lija,
Tomēr sirds mana - tik mīlas pilna bija! :))
 hefny  2009-02-26 19:24 
Hm
 assortina  2009-02-26 20:38 
Dīvaina teorija!
 savaadaak  2009-02-27 01:38 
njaa... labak neiemilies, un njem to ko vajag tikai tev bez liekiem ieguldiijumiem..
tad tevi vismaz neizsmeeres gar sienu..
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?



Lietojam sīkfailus, lai personalizētu saturu un reklāmas. Sapratu