Reiz bija cilvēks...

Reiz bija cilvēks, kas sēja visu,
Zvaigznes tumšajās debesīs stādīja,
Zemi spārdīja dusmās melnās,
Priekos zilās debesis tvarstīja.
Sāpju brīdī lika debesīm raudāt,
Tik ilgi, līdz izaug koki un zāle,
Līdz veidojas ezeri...

Kādu dienu apkārt skrienot -
Lai top vējš!...
Tas atradis zālē bērnu,
Tikko dzimušu, svētu.
Tas cēlis virs galvas to,
Vienlaikus izceļot kalnus no zemes.
Tad ņēma tas sauli rokā,
Un mezdams kliedza:
Lai top gaisma,
Lai top dzīvība jauna!
Pēcāk vārdu bērnam tas devis – Pasaule.
Labi, ka ir bijis šis sējējs.