Jaukā pasaciņa.

Pasaciņā jaukajā Sniegbaltīte, rūķi
Ciemos vienreiz ielūdza draugu - Zaļo pūķi.
Sākumā tur jautrība sita augstu vilni -
Tuk, tuk kala, strādāja, ruk, ruk - metās pilni.
Vēlāk šitā kalšana palika par mokām -
Grūti strādāt kalējam, kam citi kāpj uz rokām!
Grūti tādam strādniekam, kam trīc sirds un galva,
Kam par darbu pudele - vērtīgākā balva.
Sniegbaltīte atdevās katram, kas par našķi
Līdzi ķešā atstiepa ciemkukulim blašķi.
Skaistā seja pietūka, dvēs`le izsusēja,
Miesa bieži apgāzās - tāpat vien, bez vēja.
Azaidu vairs nevārīja, ne vairs gultas klāja,
Elles kaktā pārvērtās kādreiz skaistā māja.
Kādu dienu pārdeva veserus un laktu,
Arī lāpstas, ēveli, ķerru, kaut kur zagtu.
Tad skaisto māju nodzēra, dzīvoja zem tilta -
Esi sveika vasara - saulaina un silta!
... Tagad četri rūķīši cietumā uz nārām,
Treji mizu kastēs ēd maizi mutēm kārām.
Sniegbaltītes mūžiņa grāmatiņu lapos
Pieci trekni tārpi rīt Jaunā ciema kapos..
Tikai Zaļais pūķis vēl sveiks un vesels dzīvo -
Hokejfanu karogs brašs tam virs galvas plīvo!
Vienmēr atradīsies kāds, kas sauks ciemos viņu -
Kāds, kurš nebūs lasījis jauko pasaciņu.