Klusums...

Klusums...
sirmi ozoli sētā,
šķind kristāliņi sīki,
mirdz vēja nesti rīti...
Jau aizmirsies ir viss,
kāds ledusstikls
dubļu peļķē ieplīsis...
Nolemtībā pamests viss,
ledussziediem logs
ir aizaudzis.
Sniegs ieputina pagalmu,
lai saskatīt vēl spētu,
kur cilvēks
savas pēdas atstājis...
Kluss vēja glāsts
vai dzīvesstāsts,
kas simtiem gadu
šeit ir dzīvojis,
viss nebūtībā aizgājis...
Tukšs, noledojis lievenis,
jau aizmirstas
pat suņa rejas,
tik putnēns mazs
vēl čivina un smejas.
Laiks savu daļu
līdzi paņēmis....