par ākstu

Pilsētas lielajā laukumā lasījās ļaužu bari,
Un ja ļoti tu pasteigsies,arī pagūt vēl vari.

Valsts karalis bija atteicies no sava galma āksta,
Jo viņam bija apnicis,ka taisnību tas stāsta.

Nepatika karalim āksta teiktais – melns,
Jo karalim bij izlicies par baltu īstais velns.

Vēl viņš teica karalim, ka kājas velnam līkas,
Bet karalis tik redzēja ka zābaki kā stīgas.

Jo tas velns jau brunčos bij,un karals mīlēj viņu
Un sauca katru vakaru par savu drostaliņu.

Bet drostaliņa klusībā pie zirgu puiša līda
Un ar to karsti mīlējās līdz gaismiņa jau svīda.

Vēl āksts vieda karalim,ka augot pierē ragi
Bet karalis tam pateica, ka jāmaksā būs smagi.

Tāpēc ākstu piesēja pie liela koka krusta
Un pletnes kas to kapāja,kā naglām miesu dursta.

No rētām asnis pilēja, bet laukumā pie rāts
Liels rožkrūms pēkšņi izauga un liesmoja kā sārts.

Tā dzīvē bieži notiekās,ka iemīlamies velnos,
Un tāpēc īstu draudzību ar sparu vēršam pelnos.