Garalaicība
Es sēžu,
Uz vietas,
Pasaules nekustīgā centrā.
Lēni nāk paralēles,
Citronu šķēles,
Jūras, pussalas un vārdi.
Brīdī pa laikam,
Pametu vārdu starp iekārtiem spoguļiem -
Tā brīvība, mūžīga,
Mūžīgi griežas un nogurst,
Mūžīgi oranži sadeg mūžīgais vārds.
43. Febr. 1181., plkst. 010:-1
| Viedokļi par dzejoli |
| Tava_Stabilitate |
2005-09-30 13:48 |
Es brīnos, ka to pats sarakstīju! Ja es nebūtu es, bet man noliktu šito priekšā, es
teiktu, ka dzeja par spīti tās bezjēdzībai ir nāvīgi laba. |
| spirkalka |
2005-09-30 13:52 |
| abaldetj:) |
| Amariilis |
2005-09-30 14:01 |
| so so :) ir ok |
| AKAA |
2005-09-30 14:10 |
| piedod, bet man šķiet pilnīgs sviesc |
| spirkalka |
2005-09-30 14:14 |
| viens te kaut kur izteicaas - RAMA light... nu taa jau ir ar tiem gjeenijiem... |
| galvaskauss |
2005-09-30 14:32 |
Ja es zinātu, kur tad atrodas tas pasaules nekustīgais centrs ,tad viss droši vien
kļūtu skaidrs, arī par citronu, ābolu un iespējams pat kartupeļu šķēlītēm, kuras
brūni sacepot garšo tīri labi, vienīgi paliktu jautājums - kur tos spoguļus īsti
uzkarināt, bet to droši vien varēs uzzināt turpinājumos.Gribētos jau arī
noskaidrot,kā var sadegt mūžīgais vārds, tātad kaut kas nemirstīgs, bet ceru uz
dzejoļa otro daļu. |
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|
Reģistrējies šeit!